in

Vēl daži kilometri un mums varēs likt “baltos krustus”

Svētceļotāji ir daļa no paša ceļa un posmā uz Barcelos tieši mums ir dota iespēja veidot šo ceļu. Viens uz otra uzkrautie dažāda lieluma akmeņi gadu gaitā pārtop iespaidīgās krāvuma sienās, kas norobežo vīnogu audzētavas no paša ceļa. Savukārt, krusts ar baltām vējā plīvojošām auduma lentēm, septiņus gadus vēstīs par tiem ceļotājiem, kas šeit savu ceļu šai saulē vairs neturpina. Un vienā brīdi jau sāka likties, ka arī šeit var parādīties vēl divi krusti.

 

Pazaudētā telefona sāga bija laimīgi atrisinājusies un pēc nepilnas stundu mēs pametām pirmo mūra labirinta posmu. Uzkalniņā esošajā krodziņā jau bija iekārtojušies daži piligrīni un arī mēs ar Ritu šeit nolēmām atvilkt elpu. Pasūtīju savu ierasto uzkodu “7up” un gardo “pastel de nata” kūciņu. Mums pievienojās ceļinieks no Brazīlijas Gabriels, kurš šajā svētceļojumā dodas jau 26 reizi. Četrdesmit gadus vecais vīrietis pirmo reizi šajā ceļā devās kopā ar vecākiem būdams 14- gadīgs pusaudzis. Toreiz ģimenes mērķis bija visai reliģisks. Caur šo ceļu izlūgties augstākajiem spēkiem rast iespēju glābt viņa trīsgadīgo māsu no ļaundabīgā audzēja. “Neviens ārsts viņu negribēja operēt. Viņa bija pārāk maziņa, novājināta un smadzeņu operāciju visdrīzāk nepārciestu. Un mums nebija finansiālas iespējas viņu ārstēt ārzemēs. Toreiz es devu solījumu, ka došos šajā ceļa katru gadu līdz pat savai nāves stundai, ja mana māsiņa izdzīvos. Livia (tā sauc viņa māsu) ir laimīgi precējusies un audzina divus brašus dēlus, bet es katru gadu izbaudu šo burvīgo ceļu,” savu neparasto ceļa stāstu mums atklāj nulle kā iepazītais kungs. Taču, ceļu viņš neuztver kā pienākumu – drīzāk kā  daļu no sava dzīvesveida. Un katru gadu viņš šeit iegūst jaunas zināšanas un laiku pabūt pašam ar sevi. Rotējošā secībā izmantojam krodziņa labierīcības un esam gatavi turpināt ceļu. Tagad jau trijatā, jo Gabriels pajautāja vai neiebilstam kādu posmu iet kopā. Būtu stulbi atkratīties no interesanta ceļabiedra, kurš perfekti runā vietējā valodā.

Uzkāpjot augstāk, mēs nonācām atkal ierastajā ainavā ar vīnogulājiem un mūra sienām. “Laiks veidot vēsturi,” paceļot no ceļa akmeni un uzliekot to uz mūra noteica vīrietis. Viņš atklāja, ka visus iepriekš jau redzētos mūrus gadu laikā ir veidojoši svētceļnieki. Izrādās, vietējie zemnieki ap savu teritoriju nožogojošo mūri veido ar svētceļnieku svētību. Ik pēc posma ir redzams balsta stabs. Cik garš ir stabs tik augsts beigās būs arī pats akmens krāvumu mūris. Ik dienas garām ejošie svētceļnieki atstāj vismaz vienu akmeni, tādā veidā arī savu svētību zemes īpašniekiem.

Arī es iedomājos vēlēšanos un papildinu topošo mūra sienu ar vēl vienu vidēji lielu akmeni. To redzot,  netālu esošā sirmā kundzīte pamet savus darbus ap vīnogu krūmiem un pieskrien pie mums ar platu smaidu. Skan tradicionālā sveiciena frāze svētceļniekiem un kundze mūs lūdz uzgaidīt 3 minūtes. Sirmā māmuļa jauneklīgā gaitā ar viegliem palēcieniem pazūd savas mājas virzienā. Un jau nākamajā mirklī tikpat sprigani lēkšo mūsu virzienā ar lielu baltu metālisku bļodu. Aprikozes! Spilgti oranžas neliela izmēra aprikozes bija līdz pat augšai sabērtas bļodā. “Ja jums nav maisiņu, kur tās sabērt, droši ņemiet ar visu bļodu,” ar platu smaidu uz lūpām teic māmuļa. Pārsteigti pārjautājam vai tiešām tās visas domātas mums. “Protams, ka jums! Tās visas ir jums man – vēl mājā ir sagatavotas bļodiņas vēl 200 ceļiniekiem. Es vakarā nolasu aprikozes, smuki salieku trauciņos un jau no agra rīta gaidu svētceļniekus. Ik viens, kas atstāj mums svētību, ir pelnījis paldies arī no manis. Mums cilvēkiem biežāk vajag spēt vienam pret otru izturēties jauki. Mans vīrs sākumā teica, ka es esmu traka. Tagad jau piekto gadu arī viņš ar mani vakaros iet uz dārza otro galu lasīt aprikozes. Un vakaros mēs apspriežam, kādi ceļinieki ir satikti. Mūsu māja un sirdis vienmēr ir bijušas atvērtas labiem cilvēkiem. Un ļauni cilvēki jau neiet svētceļojumos, jo beigās viņi jau vairs nebūs ļauni,” atklāj sirmā māmuļa. Ar nazi nogriežu fragmentu no lentītes ar senlatviešu rakstu zīmēm un uz atvadām uzdāvinu to sirmajai kundzei. Savukārt, mēs trijatā brālīgi izdalām sulīgos augļus trīs maisiņos. Garša, smarža un augļa struktūra visām garšas kārpiņām mutē liek svētlaimē līksmot. Tik fantastiski garšīgas aprikozes es ēdu pirmo reizi mūža. Un arī Rita man piekrīt, ka Lietuvā un Latvijā nopērkamās aprikozes pat nevar salīdzināt ar šo brīnumu.

Uz brīdi esam ārpus vīnogu plantācijām nelielā ciematiņa centrā pie vietējās baznīcas. Šeit nolemjam dabūt zīmogus savā svētceļnieka pasē un kārtīgi pamieloties ar aprikozēm uz kāpnēm aiz baznīcas. Dodoties prom, skatam redzama paliela Kristus statuja un divi krusti -vienā no krustiem plīvo baltas auduma lentes. Ejot garām krustam, mūsu ceļabiedrs pēkšņi izsaka ierasto sveicienu svētceļniekiem. Zināmā autopilotā šo frāzi atkārtojam arī mēs ar Ritu.  Pēc vairākiem kilometriem līdzīga paskata krustu mēs redzam arī uz viena no akmens krāvuma mūriem. Ejot garām šim krustam Gabriels atkal izsaka svētceļnieku sveicienu. Mēs ar Ritu nesaprašanā saskatāmies. Gandrīz vai kā lasīdams mūsu domas, sāka mums skaidrot, kas īsti ir šie plīvojošie krusti. Izrādās, šis ir viens no vēsturiski senākajiem Santjago ceļa posmiem. Un savā ziņa agrāk arī viens no grūtākajiem. Daudzi svētceļnieki šeit miruši un senāk viņus nevis apglabāja, bet uz septiņiem gadiem nedaudz ieraka zemē. Un uz krusta uzkāra mirušā baltās drānas, kurās iesēja priekšmetu pēc kā mirušo svētceļnieku tuvinieki varētu atpazīt. Pašā krustā iegravēja miršanas gadu un šādi krusti stāvēja septiņus gadus. Ja līdz tam brīdim tuvinieki mirušo nebija pārveduši uz dzimtas kapiem, mirstīgās atliekas tika pārvestas uz kapiem pie tuvāk esošās baznīcas. Septiņus gadus ceļinieks nebija apglabāts svētītā zemē, tāpēc viņa dvēsele bija piesaistīta krustam un pārējie ceļinieki, izrādot cieņu, vienmēr sasveicinājās ar ceļinieka dvēseli. Mūsdienās aizvien atsevišķos ciematiņos saglabājusies senā tradīcija uzsliet krustu ar baltām auduma drānām vietā, kur dzisusi kāda svētceļnieka dvēsele.

Iegrimuši klusās pārdomās, mēs turpinājām ceļu cauri plantāciju laukiem. Pagājām garām iespaidīgai mūka skulptūrai un turpinājām ceļu cauri nelielam vietējam mežam. Priecājoties par krāšņo kallu pļavu, mēs pēc pāris stundām iznācām ārā civilizācijā. Kārtējā baznīca ko aplūkot un daži vietējie krodziņi, kur iedzert ierasto limonādi bija šī posma vērtīgākie apskates objekti. Savukārt, jau visai drīz mēs atkal gājām cauri kārtējam vīnogu audzētāju ciematiņam. Karstums nežēlīgs, saule cepina un kājās sāk parādīties nogurums. Esam jau gājuši gandrīz desmit stundas. Aizvien biežāk piestājam iedzert ūdeni. “Vēl daži kilometri un mums varēs likt baltus krustus,” izmisīgi jokojot noteic Rita.

Taču, jau pēc stundas mūsu garastāvoklis mainījās un noguruma vietā uzradās lepnums. Ierasto dzelteno bultiņu vietā mēs pamanījām lielu ceļa stabu ar norādi, ka līdz mūsu lielajam galamērķim ir atlikuši vairs nieka 199 kilometru. Savukārt, līdz naktsmājai vien nieka 4 kilometri. Ceļš virzījās ļoti raiti, jo pēc ilgāka ceļojuma pa lauku miestiņiem mēs atkal bijām pilsētā. Ar lielo šoseju, veikaliem, kafejnīcām un sabiedrisko transportu. Un reālām norādēm, kur jāvirzās, lai sasniegtu Svētā Jēkaba katedrāli. Uzraksts uz restorāna durvīm piligrinu ēdienkarte tikai 5 eiro bija liels stimuls pa ceļam piestāt nelielā restorānā. Otrais pēc paša izvēles, zupa un dzēriens ( var ņemt arī glāzi vīna vai alus kausu) šeit maksā tikai piecus eiro. Es izvēlos tabakā ceptu cāli ar kartupeļiem un kukurūzas salātiem. Porcija milzīga un garšīga. Saprotu, ka zupai vēderā vairs nebūs vietas, sarunāju, ka zupas vietā paņemšu otru “7Up”. Rita bija krietni apņēmīgāka un spēja atrast vietu vēderā četrām zupas karotēm. Savukārt, Gabriels pie šādu porciju lieluma bija pieradis un jau nesteidzīgi malkoja savu vīna glāzi. Restorāna īpašniece laipni papildināja mūsu svētceļnieka pases ar zīmogu. Un bija ļoti laimīga, ka pirmo reizi šeit ienācis kāds no Latvijas. Uzdāvināju viņai fragmentiņu no lentes ar senlatviešu zīmēm. Kundze pateicībā mums ieteica izcilu naktsmāju. Tā ir municipālā Alberģe, kas darbojās tikai dažus mēnešus. Ikdienā šeit atrodas muzikālā akadēmija un brīvdienu vakaros tur risinās dažādi koncerti. Savukārt, maijā par 6 eiro te uzņem svētceļniekus. Ar skatu uz izslavēto Barcelos simbolu gaili, mēs esam laimīgi nokļuvuši savā naktsmājā. Un viens no trakākajiem mana svētceļojuma piedzīvojumiem bagātais posms veiksmīgi ir noiets. Iepirkuši pārtiku vietējā supermarketā, mēs ārā dārzā ieturējām vakariņas un ironizējām par savu šis dienas varoņdarbu – noieto kilometru skaitu.

Viens ir skaidrs, rīt mēs netēlosim Baltijas valstu super varoņus un iesim tikai 16 kilometrus uz Alberģi ar nosaukumu “Casa De Fernanda”, jo tur pat tiek pasniegtas vakariņas.

Balso, vai patika raksts?

7 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 7

Upvotes: 7

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.