in

Mēs vienmēr nonākam īstajā vietā paši pat nezinot, kur īsti atrodamies 

Santjago ceļam ir sava īpašā spēja savest kopā laikā un telpā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus un vienīgais, kas, šķiet, viņus vieno – ir mērķis nonākt Jēkaba katedrālē. Taču mana ceļa posmā ir kāda brīnumaina pieturvieta, kas ļauj saprast, ka patiesībā mūs vieno mīlestība pret pasauli. Man bija tā iespēja pavadīt nakti “Casa de Fernanda”  uz āra terases dīvāniņa. Interesanti, ka es biju vienīgais, kam nebija nemazākā nojausma, cik patiesībā ekskluzīva ir šī gultas vieta. 

 

Tur aiz mākoņiem ir kalni 

Pēc fiziski nogurdinošā ceļa uz Barcelos bija skaidrs, ka nākamajā dienā es sev ļaušu paslinkot. Un neiešu iepriekš plānotos 31 kilometru līdz Ponte De Lima, bet gan turpat uz netālu esošo Alberģi. Mani uzrunāja trīs faktori – jāiet vien nieka piecpadsmit kilometri, naktsmītne pret ziedojumiem un klāt vēl arī būs vakariņas un brokastis. Nedaudz izbrīnīja, ka bija norāde par iespēju rezervēt savu palikšanu. Dienas pirmo pusi pavadīju nesteidzīgi, izbaudot ceļu caur Barcelos un piestāju nelielā ciematiņa kafejnīcā ar wifi. Datorā lejupielādēju iepriekšējā dienā veidotās fotogrāfijas.   

Un nu biju optimisma pilns nelielai pastaigai caur mežu līdz nākamajam ciematam. Pametot Barcelos, ik uz katra ceļa posma varēja sastapt lielas krāsainas skulptūras ar pilsētas un savā ziņā arī visas Portugāles simbolu – krāsaino gaili. Pirms lielās pastaigas pa mežu ceļš veda caur vēsturisku baznīcas parka dārzu. Un man bija iespēja dzirdēt baznīcas zvanu senatnīgi dobjo skandēšanu. Palīdzēju amerikāņu dāmai no Berlīnes atrast, kur šajā baznīcā var atrast dzeramo ūdeni. Nedaudz uzkavējos vēsumā un devos ceļā uz ieplānoto naktsmāju.  

Ceļš uz ciematu veda cauri šaurām ciemata ieliņām augšup. Teju identiski līdzīgās ciemata baltās mājas ar sarkano dakstiņu jumtu atgādināja apšubeku koloniju. Ieraudzīju vēl vienu vietējo ēstuvi “Christiana Caffe”, nopirku ierasto “7up” un mazo silto siera bageti. Un tad nesteidzīgi dzerot savu gāzēto dzērienu es aizvien biežāk izdzirdēju ceļinieku sajūsmas saucienu “Look”. Un tad es paskatījos – nekā nav – mājas, sarkanie jumti, mājas, vīnogu stādi. Pagriezos pa kreisi un gluži kā visi iepriekšējie ceļinieki biju sajūsmā par tālumā esošajām kalnu virsotnēm. Ir grūti aprakstīt sajūtas, kas rodas ieraugot, ka kaut kur tur tālumā ir zaļas kalnu grēdas. Un pāri viņām šobrīd klājas balti miglas plīvuri, bet ciematiņš uz kuru tu dodies, gluži kā tāds paklājs stiepjas iekšā zaļajos milžos tur tālumā. Pamazām ceļš attālinās no ciemata un stiepjas iekšā mežā, bet tālumā aizvien vairāk un vairāk saskatāmi kalni. Būdams mūsdienu atkarīgais no tehnoloģijām, es vienlaicīgi mēģināju iemūžināt šī mirkļa burvību telefonā, fotokamerā, taču emocijas diemžēl nobildēt nav iespējams. Un, no malas skatoties, vienkāršas neizteiksmīgas bildes ar kaut kādiem pauguriem tālumā. Taču mums ceļiniekiem, tas bija iemesls apstāties uz mirkli un sajūsmināties par dabas krāšņumu. Tiesa, pēc dažām dienām rāpjoties augšā lejā šajā dabas brīnumā, neviens no mums vairs nebūs tik sajūsmināts par Pireneju kalnu grēdās Portugāles posmu. Drīz vien ceļš uz divām stundām ieveda mūs tipiskā Portugāles meža ainavā.  

 

Firewatter un šlāgeris  

  

Kaut arī kilometru ziņā šis ceļš līdz Alberģei bija visai īss, tomēr gājiens caur mežu bija visai nogurdinošs un ārā valdošais karstums pastiprināja vēlmi beidzot tikt pie auksta ūdens un atpūsties. Meža ceļu nomainīja neliela civilizācija un es atkal soļoju cauri ierastajiem mūra ceļa labirintiem. Tas veda cauri vienai no elitārākajām vīna ražotnēm. Un pēc nepilnām desmit minūtēm es nonācu šķērsieliņa pie nelielas vasaras mājas. Zila izkārtne pie vārtrūmes un dzeltenie gliemežvāki liecināja, ka esmu sasniedzis gala mērķi “Casa de Fernanda”. Sētā uz aukstajām flīžu kāpnēm nekustīgi guļ trīs pūkaini kremkrāsas suņuki, bet zālītē kā žāvēta vista izpleties guļ kaķis. Pie mājas sliekšņa satieku aziātiska izskata vīrieti nenosakāma vecumā, taču rūtainais krekls un auduma bikses ar paaugstināto bikšu augšu liek domāt, ka viņš jau ir senioru vecumā. Kungs mācēja vienīgi pakratīt galvu un noteikt uz visu: “Yes”. Tiesa jau pēc mirkļa parādījās arī mājas saimniece – īsa auguma tieva tumšmataina dāma baltā T-kreklā un pieguļošas džinsu biksēs, tā bija Fernanda Rodrigesa. Izrādās, ka šeit visas gultasvietas jau rezervētas gadu iepriekš un būs vien man jāiet vēl 20 kilometri uz nākamo Alberģi, bet pirms doties ceļā palūdzu uzlādēt telefonu un padzerties ūdeni. Ūdens vietā dabūju ļoti gardu mājas darinātu citronu limonādi ar ledu. Pamazām sāka ierasties vēl tie svētceļnieki, kas bija šeit rezervējuši naktsvietu un kas ar sajūsmu lūkojās uz visu, it kā būtu nonākuši sapņu valstībā. Savukārt, man līdzīgie tika pavadīti līdz lielceļam, kur ir iespēja nolaužot trīs kilometrus nonākt laicīgi Ponte De Limā. Kamēr sēdēju un lādēju telefonu viens no suņukiem jau bija paspējis iekārtoties man uz kājām. Izrādās, viņš ir saimnieces mīlulis. Pilnīgi aklo kucēnu sieviete pirms trim gadiem paņēma no patversmes. Suņa vārds ir Stewe Wonder, jo gluži kā viņa slavenais vārda brālis viņš ir neredzīgs un ļoti labprāt dzied. Aprunājos ar pašu saimnieci par Latviju, par maniem mājdzīvniekiem, uzdāvināju viņai nelielu strēmelīti no lentītes ar senlatviešu spēka zīmēm un jau grasījos doties tālāk. “Zini, mājā un viesu mājā visas gultas vietas rezervētas, bet, ja tev der, tu vari palikt šeit ārā terasē uz dīvāniņa. Es iedošu divas segas un arī ārā ir +26 grādi,” pēkšņi saņemu piedāvājumu palikt. Fantastiski, sajutu milzu atvieglojumu. Turklāt šeit bija arī Berlīnes amerikāniete un Ņujorkas lielākā laikrakstā štata fotogrāfs ar savu sievu – televīzijas raidījuma vadītāju. Un ar viņiem tāpat kā ar lietuvieti Ritu man bija izveidojies labs kontakts. Tiesa Rita pēc trakā Barcelos pārgājiena šo posmu nolēma izlaist un kopā ar brazīliešu futbolistiem ar autobusu bija devusies jau uz Ponte de Limu.   

Astoņos vakarā Fernanda mūs visus – 21 cilvēku aicināja lielajā mājā viesistabā pie galda. Un beidzot mēs varējām izbaudīt sarunas pie galda un īstu nacionālo virtuvi. Savdabīga, nedaudz pelēkas nokrāsas dārzeņu zupa ar pašu cepto sēklu maizi jau bija fantastiski garda un sātīga. Taču īsts gardums ir sautējums ar “čučuritas” desu. Starp citu, elementāri pagatavot arī Latvijā. Visi bija kārtīgi ieturējuši maltīti un varēja sākties vakara neformālā daļa. Par to parūpējās Fernanda kopā ar savu līgavaini. Vispirms galdā tika celti trīs dažādi vietējie portvīna veidi, lai arī svētceļnieki beidzot uzzinātu, kāpēc portugāļi tā dievina portvīnu. Jā, tiešām portvīns Portugālē garšo fantastiski. “ Īstam portugālim dārzā aug citrona koks. No citrona gatavo trīs lietas, limonādi ikdienai, marmelādi ziemai un “firewatter” svinībām,” smaidot paziņoja Fernanda un galdā tika celts vietējais kandžas liķieris. Ļoti salds un ļoti reibinošs. Taču īstenībā mēs daudz vairāk noreibām no pozitīvām emocijām un enerģijas lādiņa, ko deva mājas saimniece. Kad jau bija iemalkots “Ugunsūdens” sākās muzikālā cīņa. Proti,  katram bija jādzied savā valodā kāds šlāgeris vai hits, ko atpazīst arī citur pasaulē un visi klātesošie jebkādā valodā varēs dziedāt līdzi. Tas, kura dziesmai pārējie nezinās pat melodiju, mazgās traukus. Kā jūs domājat, kam bija jāmazgā kaudzē ar traukiem un jāberž lielais sautējuma katls.. Man nē, jo es atceros tādu dziesmu, kā “Mīļais nesteidzies”, kas patiesībā ir pārlatviskota, bet šlāgeris paliek šlāgeris. Un sirmais kungs no Kanādas lieliski izskatījās Fernandas zaļajā priekšautā pie izlietnes.  

 

Vienīgais, kas nezināja… 

Gulēšana ārā terasē bija FANTASTISKA! Man bija silti, ērti un pie kājām man atnāca gulēt aklais suņuks un vēl kaķis. Taču, šī bija ideāla iespēja izgulēties. Es biju viens ar zvaigznēm. Melnā mākoņu segā laistījās miljoniem zelta punktu. Un apkārt valdīja bezgalīgs klusums, jo neviens tuvumā NEKRĀCA. Īsta svētlaime!!! 

No rīta uz brokastīm es ierados mundrāks, kā jebkad iepriekš šī ceļa laikā. No rīta visi klātesošie pēkšņi mani sāka izjautāt, kā bija gulēt tajā dīvānā. Kādi sapņi bija? Vai es nedomāju sākt rakstīt grāmatu? Es cenšos dzert savu tēju ar pienu un pilnībā nespēju saprast, kas visiem ir? “Man ļoti patīk, ka pirmo reizi pie manis ir cilvēks, kam pilnībā nav nemazāko nojausmu, kur viņš atrodas. Un, iespējams, viņš ir vienīgais no jums, kas nav lasījis ne Džeimsa, ne Paulo grāmatu un nezin, ka viņi abi apraksta, kā pavadījuši savu nakti šajā dīvāniņā.” Un tik tiešām es aizvien nezinu amerikāņu slavenu rakstnieku vārdā Džeims un viņa darbu, kurā rakstīts par šo Alberģi un arī Paulu Koelju grāmatā par “Portablo raganu” es biju palaidis garām, ka tur tiek pieminēta šī Alberģe. Taču, viens ir skaidrs – šis bija pats skaistākais vakars manā ceļojuma laikā. Un tieši šeit sastaptie cilvēki arī bija mana “Svētceļojuma ģimene”.

Balso, vai patika raksts?

1 punkts
Upvote Downvote

Total votes: 3

Upvotes: 2

Upvotes percentage: 66.666667%

Downvotes: 1

Downvotes percentage: 33.333333%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.