in

Ceļš cauri modes mekai un Pasaules Kausam rallijā

_column]

Runā ka Milāna nebūt nav Itālija, bet tā ir pilnīgi atšķirīga pasaule Itālijas teritorijā. Līdzīgi ir ar Ponte de Lima pilsētu Portugālē. Tā ir greznības un ārišķības paraugs. Modes meka, buļļu skrējienu arēna un vieta ekskluzīvi dārgām izklaidēm. Tieši šeit svētais ar grēcīgo savijās spirālē un tu nonāc savdabīgā balansā starp garīgo un laicīgo.

 

Krāsas un aromātu burvība 

Nenoliedzami, nakts pie Fernandas šeit nakšņojošos svešiniekus saveda kopā uz ilgāku laiku. Taču no rīta pēc kopīgi ieturētām brokastīm tālāko ceļu mēs veicām katrs savā ritmā. Ārā jau bija gana saulains, lai ceļu sāktu T-kreklā un šortos. Aptuveni stundas gājiens cauri vietējai pilsētai gar lielceļu. Pa ceļam iegriezos vienā no lielceļa marmora flīžu viesnīcām. Nopirku dzērienu 7Up un apmeklēju labierīcības, jo vismaz divu stundu ceļš būs cauri mežam. Neskatoties uz viesnīcas ļoti snobisko personālu, attieksme pret svētceļniekiem šeit, kā jau Portugālē ir fantastiska. Dabūju savā piligrina pasē dienas pirmo zīmodziņu. Un bezmaksas šeit izmazgāja visu manu apģērbu, kas jau ceļā bija sasvīdis, vai netīrs. Uzdāvināju meitenei no recepcijas nelielu fragmentu no savas lentītes ar senlatviešu zīmēm un devos tālāk ceļā uz mežu. Tiesa mežs sākotnēji savijās kopā ar tipiskām vīnogu audzētavu fermām. Ja neskaita tālumā esošos zaļos kalnu paugurus un dažus milzu čiekurus, ceļš bija diezgan garlaicīgs. Drīz vien atkal biju civilizācijā pie nelielas baznīcas ar senatnīgu parku. Aiz baznīcas bija savdabīga akmens lapene, kur ēnā ceļiniekiem atjaunot spēkus. Pirmo reizi savā ceļa posmā redzēju vietu, kur ceļinieki varēja ne tikai atjaunot ūdens rezerves, bet arī paši iegulties iekšā visai ledainā avotu ūdenī. Šajā brīdi man šāds bonusiņš nebija vajadzīgs.  

Jau pēc desmit minūtēm nonāku mežā. Šeit valda neaprakstāms dabas skaistums. Košās krāsas un ziedu aromāti burtiski apbur. Tu ej un smaidi par katru burvīgo skatu tavu acu priekšā. Milzu ziedošas Eņģeļu taures ir ieaugušas starp blīvi kallām noklāto ziedu pļavu. Efejas tik cieši apvijušās ap koku stumbriem, ka to miza gadiem ilgi lobās nost un veido taku ar milzu plēksnēm. Starp šīm plēksnēm koši uzplaukušas meža orhidejas, bet pliko koku galotnēs zaļo parazitējošie āmuļi. Skats šķiet neparasti skaists un es visiem spēkiem to mēģinu iemūžināt katrā foto kadrā.  Un, kas būtu mežs bez sēnēm! Šeit diezgan daudz vietējo dāmu nāk lasīt dzeltenās samta bekas jeb pie mums sauktos mahavikus. Uz viena no pauguriem piesēžu iemalkot ūdeni un apēst kādu sviestmaizi. Izrādās, ceļa malā esošie uzkalniņi ir senas mantu krātuves. Šeit aiz koku saknēm un vijīgiem augiem rūpīgi paslēptas ieejas uz vīna glabātavām. Senajos pagrabos var nedaudz ielūkoties iekšā, bet lai atstumtu vaļā īstās durvis ir vajadzīgs traktors, kas atvelk vaļā betona plāksnes.  Vienu no šādām ieejām man izdevās arī ieraudzīt savām acīm. Un pat uzbildēt. Tiesa šobrīd tā netiek izmantota, jo sāk aizbirt ciet. Iznākot ārā no meža, ceļš turpinās cauri līdz šim lepnākajām vīnogu audzētavām. Šeit vīnogu stādi atgādina alejas, bet mājas greznas pilis. Arī atpūtas vietas svētceļniekiem šeit ir vizuāli sakoptas un greznas.  Ceļa norāde ziņo, ka pēc 1 stundas un 45 minūtēm būšu jau Portugāles modes mekā Ponte de Lima.  

Tikt galā ar bailēm  

Un šajā brīdi es atkal atceros bērnībā lasīto Koelju grāmatu par Santjago ceļu un satikšanos ar dēmonu. Esmu viens ceļā caur vīnogu audzētavu labirintiem. Tuvumā neredzu nevienu cilvēku, bet pie izejas uz pilsētu skraida liels vilku sugas suns. Man no bērnības ir paniskas bailes no vilku sugas suņiem. Drošības pēc uzvelku garās bikses. Ielieku somā fotokameru, uzvelku jaku un somu no muguras pārlieku uz krūtīm. Brīdī, kad savā galvā apsveru stratēģiju, kādā ātrumā iet – aiz muguras atskan ierastā frāze “Bon Camono!”. Man aiz muguras ir uzradies vēl kāds cilvēks. Ak, Dievs, cik labi. Sākumā vācu students Kristians nobrīnās, kāpēc es esmu tik biezi apģērbies. Izstāstu par savām bailēm no suņa un norādu uz objektu ceļa galā. Izrādās, mana ceļa biedra vecāki ir profesionāli kinologi, kas gadiem ilgi strādā tieši ar lielajiem suņiem. Kamēr lēnām ejam uz priekšu, runājot par ceļojumu kopumā, suns jau ir kaut kur izgaisis. Atbrīvojos no lielajām drēbēm, izvelku foto aparātu un smejoties par manām daudzajām mantām, turpinām ceļu caur pēdējo vīnogu audzētavu.  

Rallijs un ellišķīgi gards saldējums 

Beidzot ir sasniegts industriālais tilts, kas ved uz leģendāro Ponte de Limu. Kristians dodas sauļoties zem tilta esošajā pludmalē, bet es pa tālruni runājot ar brāli un filmējot visu, dodos pāri tiltam, jo plānoju palikt kādā no šejienes alberģēm.  Šķērsojot tiltu paveras skats uz seno Ponte de Lima vecpilsētu un kalniem. Saulainā diena no šī skata nedaudz aizraujas elpa. Cik žēl, ka nevar nofotografēt emocijas. Nonākot Limas upes otrajā krastā, ceļš veda cauri nelielam priekšpilsētas parkam. Zaļais lauks, skats uz tālumā esošajiem kalniem un nelielā baznīca pa ceļam nevienā brīdī nelīmējās kopā ar stāstiem par šīs pilsētas ekskluzīvo dzīvesveidu. Taču drīz vien, ejot gar upes malu, es iznācu ārā pie lielas smagnējas senlaicīgas mūra lapenes un ieraudzīju pasaules šiku. Flīžu ielas šeit ir platākas, kā jebkurā citā Portugāles pilsētā. Māju fasādes rotā dažādi seni ornamenti un ģipša skulptūras. Teju katrā šķērsielā ir vismaz trīs ārā terases ar  smalki klātiem galdiem, kuru piederumu cena varētu līdzināties vidējai mēnešalgai Latvijā. Pētot smalkos krodziņus, jau biju nonācis līdz centrālajai svētceļnieku alberģei. Pie ieejas durvīm jau bija noliktas rindā 15 somas. Lēnām ņemu nost arī savas somas. No somas bikšu kabatās pārlieku visu primāri nepieciešamo un domās skaitu cik ilgā posmā esmu pieveicis šos 20 kilometrus. Pēkšņi no izbīļa nedaudz salecos gaisā “brumm brummm, brūm,” atskan mašīnas motora rūkoņa un policistu svilpieni. Esmu uz gājēju ietves, bet turpat 3 metru attālumā startam gatavojās rallija mašīna.  Kad mašīna aizbrauc pāri Limas upei šķērsojot seno viduslaiku tiltu, viss atkal atgriezās ierastā ritmā. Ielas pretējā pusē āra kafejnīcas terasē pamanu jau pazīstamas sejas, tās ir kundzītes no Vācijas. Arī viņas iepriekšējā naktī bija apmetušas pie Fernandas. Piebiedrojos dāmām un brīnumainā kārtā šeit cenas ēdienam pat nebija tik astronomiskas. Porcija ar tradicionālo vītinātas gaļas zupu, pikantie vistas salāti ar meloni un protams 7up šeit izmaksāja vien 10eiro. Tas, protams, ir teju uz pusi dārgāk, kā jebkurā citā Portugāles kafejnīca līdz šim, bet trīs reizes lētāk par citām vietējām ēdnīcām. Lēnām ieturot maltīti un vērojot pasaules Rallija kausa startu gaidām, kad pēcpusdienā beidzot vērsies vaļā alberģes durvis. Plāns jau mums bija gatavs – kopīgi doties uz tuvāko lielveikalu, sapirkt pārtiku un pagatavot normālas vakariņas, bet pa ceļam noteikti jāatrod viena no Eiropas slavenākajām saldējuma ēstuvēm “Trisabores”. Ātri iekārtojos naktsmītnē, iegāju dušā, pārģērbos un atbrīvojies no liekajām mantām es biju gatavs doties ielās. Kopā ar četrām dāmām no Vācijas un amerikāņu žurnālistu pārīti mēs devāmies iekarot pilsētu. 

Ponte de Limā aizvien ir dzīvas senās tradīcijas par ielu muzikantiem. Tos var sastapt gan kā skulptūras, gan arī teju katrā skvērā. Un, protams, ik uz stūra skatam pavērās kāda aina no vēršu cīņu tradīcijām. Portugālē vēršu cīņās neviens dzīvnieks netiek nogalināts. Cīņas sākumā vērsis tiek kaitināts ar Cavaleiros palīdzību, kuri jāj uz zirgiem. Tad ierodas Matadors, kurš ar sarkanu lakatu izaicina vērsi uz cīņu. Cīņas beigās vēršu kaitinātāji, Forcados, cenšas bez ieročiem pievarēt vērsi līdz tas nokrīt zemē. 

Labi – atpakaļ  pie saldējuma. Veiksmīgi esam atraduši lielveikalu un sapirkušies visu nepieciešamo vakariņām un brokastīm. Mēs no nomales čāpojām atpakaļ uz pilsētas centru jeb vecpilsētu. Un, tad mēs ieraudzījām viņu. Mazo rozā piemīlīgo kafejnīcu “Trisabores”. Oriģināli īpašnieki šo uzskata par pankūku kafejnīcu, taču tūristi no visas pasaules alkst nobaudīt gardēžu izslavēto saldējumu. Pirmo reizi dzīvē es nezināju, kuru saldējumu es īsti gribu. Viss izskatījās tik kārdinoši gards. Aptuveni divdesmit minūtes gaidi pie galdiņa izvēlēto saldējumu. Izvēlējos ruma ķiršu kūkas garšas saldējumu.  Un tad tev atnes stikla trauciņu ar mākslas šedevru un krūzīti ar ķiršiem. Pirmo reizi dzīvē es ēdu saldējumu, kas garšo izcilāk par pašu ķiršu ruma kūku. Nenoliedzami, visas slavas dziesmas par šo vietu atbilst patiesībai. Mēs septiņi pieauguši cilvēki, smaidot kā pamuļķi, aptuveni stundu lēnām maziem gabaliņiem ēdām savus saldējumus un nebeidzām jūsmot par tā garšu.  

Man personīgi šis ceļa posms visā Santjago ceļā šķita vizuāli viskrāšņākais. Es noteikti iesaku izbaudīt vismaz pāris stundas pastaigai caur Ponte de Lima pilsētu.

Balso, vai patika raksts?

2 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 2

Upvotes: 2

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.