in

Tikt prom no Portu nav tā, kā rāda filmas

Salasījies grāmatas un saskatījies filmas es īsto Santjago ceļa piedzīvojumu sāku tieši Porto. Gluži, kā raksta grāmatās, iznākot ārā no katedrāles un nostājoties uz slavenā Sant Luis  tilta, es sāku sekot dzeltenajām bultiņām.  Un tad es sapratu, ka šīs bultiņas ir zīmējis vēl lielāks topogrāfiskais nejēga nekā esmu es pats.

Mana apņēmība pirmajā vakarā vieglu roku pievarēt 17 kilometrus pagaisa brīdī, kad sekojot dzeltenajām bultām es piekto reizi šķērsoju Cedofeite ielu tikai no citas puses. Tā kā tuvojās  vakars nolēmu atmest romantiskās idejas par svētceļnieku, kas seko zīmēm un ieslēdzu telefonā GPS uz tuvāko Alberģi. Aptuveni astoņu kilometru gājienā arī atradās mana noskatītā nakts māja. Taču, pēc gandrīz stundu garas nesteidzīgas soļošanas izrādījās- viņa jau ir pilna. Tur padzeru ūdeni, uzlādēju telefonu un ieguvu informāciju par nelielu Alberģi pāris kilometrus uz priekšu, bet nedaudz sānis no paša Santjago ceļa. Un patiesībā mēs vienmēr nonākam īstajā vietā un satiekam īstos cilvēkus.

Šīs mājas īpašnieks ir aptuveni 70 gadīgs portugālis. Nedaudz apaļīgs, nedaudz iesirms un ļoti māksliniecisks. Atšķirībā no citiem viņš zīmogu piligrīna pasē nevis iespiež, bet zīmē pats ar savu roku. Krāsainu un identisku katram atnācējam. Kopā šeit ir 14 gultas izvietotas divās istabās. Ir iespēja izmantot virtuvi, dārza terasi, vannas istabu, wifi un dārza augļus- mandarīnus. Manā istabā ir divi guļoši pensionāri un kaut kāds spānis, kas spaida telefonu savā nodabā. Pats saimnieks devās uz veikalu un piekodināja, ja kāds zvana pie vārtiņiem, vēl ir tikai divas brīvas gultas. Nebija ilgi jāgaida- klāt bija lietuviešu pārītis. Tikko beiguši vidusskolu, iemīlējušies līdz ausīm un gatavi gulēt kaut dārzā. Angliski viņi runā ar Dievu uz pusēm un vēl sliktāk. Tāpēc pajautāju vai viņi māk krievu valodu. Paskaidroju viņiem visu krieviski, kad pēkšņi mūsu sarunā iesaistījās jau pieminētais spānis, kas izrādās ir Berlīnē mītošs krievs. Anvars tikko bija pieveicis Santjago North ceļu un nolēma sevi izaicināt piecās dienās noskriet arī Portugāles ceļu. Izrādās, spānisko izskatu viņš ieguva mēnesi ejot Santjago ceļu. Un pirmais viņa ieteikums jau no paša rīta ieskriet aptiekā un nopirkt kumelīšu eļļu pret apdegumu. Otrais un pats vērtīgākais ieteikums- mana aplikācija par Santjago ceļu nekam neder un labāk ir visu pētīt portālā gronze.com. Tiesa, tas ir tikai spāņu valodā, bet visa ceļojuma gaitā man krietni noderēs. Pēc sarunas ar Anvaru sapratu, ka prātīgāk manu ieplānoto otrās dienas maršrutu sadalīt divās daļās, jo savādāk es nomiršu. Un tā es nolēmu doties nevis 20 kilometrus uz Vilarinho, bet tikai 17 uz turpat netālu esošo Vairão Alberģi. Izdzēru tēju ar pienu, apēdu iepriekš nopirkto našķi “Pasteis De Nata” un devos gulēt. Nelielā šaurā gultiņā ar tīru spilvendrānu, tikko uzklātu palagu un šauru pledu. Pirms aizmigšanas uzliku modinātāju uz 5:30.

Balso, vai patika raksts?

7 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 7

Upvotes: 7

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.