in

Vientuļā Doloresa un lielceļš

Jebkurš ceļš, kas ir vairāk par 5 kilometriem garāks, jau šķiet milzīgs piedzīvojums. Un gluži kā bērns, es ar smaidu uz lūpām piecēlos sešos no rīta, lai dotos 17 kilometrus garo ceļu uz  Vairão Alberģi. Ēdot brokastis kopā ar lietuviešu saldo pārīti Viku un Sašu, nolemjam ņemt vērā Anvara ieteikumus iegriezties aptiekā un uzmeklēt kumelīšu eļļu pret saules apdegumiem. Tiesa, man nedaudz žēl, ka mūsu ceļš šķirsies pēc deviņiem kilometriem, jo viņi kopā ar vācu puisi Matiasu uz Santjago dosies pa okeāna ceļu, bet es pa centrālo virzienu.

 

Deviņi kilometri paskrēja nemanot. Bijām paguvuši iepirkties aptiekā un kā jau Baltijas jūras krastos mītošajiem, saudzīgā daudzumā iesmērēt pretiedeguma eļļu uz rokām un sejas. Nav ko lieki ziesties, jo saule tā necepina un eļļa var nepietikt visam ceļojumam. Šeit mēs baltu cilšu pārstāvji savā domāšanā esam stipri līdzīgi. Savukārt, vācu puisis savā ķermenī iesmērēja teju visu pudelīti. Šķita, ka no viņa šī kumelīšu eļļa tek tādā daudzumā, ka aiz viņa uz asfalta paliek eļļas pēdas. Vēl nebijām beiguši ņirgāties par labi ieeļļoto vācieti, kad pienāca laiks doties katram savu ceļu. Trijotne devās ārpus pilsētās uz okeāna pusi, bet es vientulīgi cilpoju lielceļa virzienā. Pirms atvadīšanās kopīgi iegājām uz rīta misi nelielā baznīcā netālu no Porto pilsētas robežas. Noklausījāmies misi, saņēmām zīmogu savā piligrīna pasē un turpinājām ceļu katrs savā virzienā.

Aptuveni trīs stundas nesteidzīgā solī klīstot vientulīgi gar lielceļu, uznāca vēlme arī ēst. Taču, kas tev dos ēstuvi nekurienes vidū. Šeit labi, ja ik pa laikam redzamas dzeltenās bultiņas. Un ik pa brīdim pie kādas no lielceļa malā esošās mājas priekšā ir izveidots beņķītis, kur piesēst ceļiniekiem. Principā ar domām, ka jānoiet vēl jau tikai 3 kilometri, turpināju soļot. Pēkšņi lielceļa malā bija liela rozā māja ar uzrakstu “Restaurante Doloressa”.

Ienākot iekšā redzēju, ka aizņemts bija tikai viens galdiņš no divdesmit. Pie galdiņa sēdēja divi sirmgalvji un nevīžīgs pusaudzis. Kompānija nesteidzīgi malkoja brendiju no mazajām glāzītēm un televizora ekrānā vēroja vietējo ziepju operu. Kompānija, mani ieraugot, bija nedaudz samulsusi. Acīmredzot svešinieki šeit ienāk ļoti reti. Taču, redzot manu krāvumu ar somām, puisis izteica ierasto sveicienu svētceļniekiem: “Por Camino!”. Pieklājīgi atbildēju uz sveicienu un pajautāju vai ir iespēja dabūt ēdienkarti angļu valodā. Ko prasīju – saņēmu.

Principā šajā ēdienkartē bija vismaz pārdesmit dažādu brendiju nosaukumi, vēl vairāk portvīna veidu. Protams, bija arī daudz dažādu našķu, taču ēdiens pusdienām bija tikai viens. Tad nu pasūtīju vienīgo ēdienkartē esošo maltīti – cāli ar piedevām. Jaunietis, kurš bija arī viesmīlis, pieņēma manu pasūtījumu un pazuda virtuvē. Pēc mirkļa pavērās virtuves durvis un mani nopētīja melnmataina iesirma kundze un nozuda atpakaļ virtuvē. Pēc brīža atgriezās viesmīlis un atnesa man uzkodu trauciņu ar vietējo maizi un olīvām. “Es ļoti atvainojos, bet būs jāpagaida desmit minūtes,” noteica puisis un devās atpakaļ pie sirmgalvju kompānijas. Pēc desmit minūtēm pavērās virtuves durvis un žiperīgā kundze nolamāja viesmīli par slinkošanu. Viņš nesteidzīgi ielēja sev glāzi brendiju un arī pazuda virtuvē.

Saņēmu savu pasūtījumu, divus šķīvjus – uz viena milzīga kaudze ar kartupeļiem fri un vesela krāsni cepta vista, bet uz otrā šķīvja dažāda veida svaigo dārzeņu salāti. Interesanti, ka tomāts bija izmantots  kā dekors uz vistas šķīvja. Precīzāk uz frī kaudzes bija uzliktas divas tomāta pusītes. Jāsaka godīgi – pieēdos kārtīgi un garšīgi. Turklāt, tas izmaksāja tikai 3,50.

Nu jau ar pilnu māgu turpināju ceļu. Kā liecināja ceļa zīme esmu pametis kaut kādu ciematu un tuvojos galamērķim. Ceļš caur ciematu veda gar nelielu baznīcu. Šeit uz brīdi varēja paslēpties no stipri karsējošajiem saules stariem un dabūt vēl vienu zīmogu svētceļnieka pasē. Priecājoties par savvaļas pļavām un tur augošajām kallām, es jau visai drīz sasniedzu iecerēto nakts mītni. Taču, ak vai! Tā durvis ver vaļā tikai 14:00. Tas nozīmē, ka tagad saulē jānīkst vismaz trīs stundas. Pirmo stundu es fotografēju apkārtni un aizvilkos līdz tuvākajam pārtikas veikalam. Atlikušās divas stundas es tāpat, kā daudzi citi tur esošie svētceļnieki nīkuļoju, mēģinot noslēpties no saulēs kādā ēnainākā stūri. Mēģinājumi bija diezgan neveiksmīgi. Un mierīgi sēžot es biju daudz vairāk sakarsis un nosvīdis, nekā ejot visu iepriekšējo ceļa posmu.

Kā īsta svētlaime bija sīkstoša skaņa, kas radās atveroties  bijušā klostera pagalma durvīm. Dažas minūtes vēl pagāja aizpildot formalitātes pie reģistratūras un es varēju svētlaimē doties izbaudīt vēsu dušu. Kādreizējās klostera sienas bija pietiekoši biezas, lai visās telpās valdītu patīkams vēsums. Piecās milzīgās istabās bija izvietotas pa 20 gultām. Uz katras gultas bija uzsegts pleds un novietots neatpakots maiss ar vienreizējo palaga pārklāju un spilvendrānu. Ārā pa logu pavērās skats uz skaisto rožu dārzu un klostera kapelu, kuru rotāja āra altāri ar ainām no Bībeles stāstiem. Papriecājies par apkārtējo vidi un nokļūšanu vēsumā, es beidzot devos uz dušu. Pēc dušas devos uz savu guļvietu nedaudz nosnausties. Pēc divu stundu diendusas biju gatavs iemēģināt virtuvi un ieturēt maltīti.

Virtuvē mani gaidīja priecīga atkalredzēšanās ar iepriekšējā vakarā satikto Anvaru. “Tu, kumelīšu eļļu nopirki?” mani ieraugot gluži pārmetošā balsī vaicāja puisis. Atbildēju apstiprinoši un pat parādīju savu eļļas pudelīti. Tad sekoja viņa mudinājums ielūkoties spogulī un ieraudzīt uzvārīta vēžveidīga radījuma identificēšanu savā izskatā. Pēc redzētā spogulī sekoja  Anvara stāsts par to, ka principā pretiedeguma līdzekļi Portugālē ir jālieto  pārspīlētā slāni. “Jā, laikam vācietis nemaz nebija meža dīvainītis,” tanī brīdi atminējos šī rīta ironiju par ceļa biedru Matiasu. Nemanot mūsu sarunā iesaistījās kāds pārītis, salīdzinoši jau krietni gados. Igors un Alla ir pirms pensijas vecuma uzņēmēji no Sanktpēterburgas, kas gluži kā es dienas sākumā bija skopojušies savu ādu iezieķēt ar kumelīšu eļļu.  Tagad mēs visi trīs klausījāmies Anvara gudro padomu, kā ar citrona mizu un melnās tējas uzlējumu pa nakti var atbrīvoties no saules radītā sārtuma sejā.

Un tajā brīdi parādās viena no manām mīļākajām personībām visā šajā piedzīvojumā. Spriežot pēc blondā matu griezuma un auskariem ausīs, radība, kas iestarpinājās mūsu sarunā, ar jautājumu atkārtot Anvara padomu par citronu mizām, bija sieviete. Būtne bija ietinusies brūnā pledā. Savukārt, rokas un seju klāja biezā slānī uzklāts krējums, kas lēnām pilēja no vaiga gar kaklu. Sieviete sarunu sāka krievu valodā ar visai savdabīgu akcentu. “Kas? Man vietējais mūks ieteica aiziet uz blakus fermu un palūgt, lai man seju iesmērē ar krējumu,” it kā atbildot uz mūsu jautājumiem, iesāka sarunu savdabīgā kundzīte. Arī viņa gluži kā daudzi bija paslinkojusi izmantot pretiedeguma eļļu. Un atkal manā ceļa bija kāds no kaimiņvalsts Lietuvas. Rita ir tajā vecumā, kad sievietei gadu skaitli vaicāt ir nepieklājīgi. Taču, neskatoties uz to, ka vairs jau nav pat piecdesmit, viņa ir ieradusies piepildīt savu sapni – noiet Svētā Jēkaba ceļu.

Viņai gluži kā man riebjas, ka pēc ceļā pavadītā laika vēl jānīkst pie aizslēgtām alberģēm. Un, šķiet, baltiešu vēlme būt pārcilvēkiem, neskatoties uz mūsu potenciālajām veselības problēmām, arī ir nozīmīgs faktors, kāpēc mūsu prātā radās ideja rītdien noiet vairāk kā četrdesmit kilometrus un tikt uz Barcelos. Daļēji pie tā vainojams arī trakais Anvars, kurš vispār bija iecerējis celties ap 03:30 un doties nonstop divu dienu gājienā, lai trešajā dienā jau būtu sasniedzis galamērķī Santjago katedrāli.

Nedaudz pēc 21:40 es apsedzos ar pledu un cieši aizmigu. Bija skaidrs, ka esmu guvis divas mācības. 1. Pretiedeguma kumelīšu eļļai uz miesas jābūt tik daudz, lai pēc tevis pēdas uz asfalta paliek vēl vismaz trīs stundas. 2. Nav nekāda jēga celties agrāk par 6, ja tu neplāno ceļā pavadīt vairāk par 20 kilometriem.

Balso, vai patika raksts?

5 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 5

Upvotes: 5

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.