in ,

Laimīgie kilometrus neskaita

Es vēl vidusskolā aizrāvos ar Paulu Koelju grāmatu lasīšanu un viena no manām mīļākajām ir tieši “Burvja ceļojums,” kurā aprakstīts viņa piedzīvojums, ejot Santjago ceļu. Nu jau trešo dienu es pats esmu šajā grāmatā un pilnībā piekrītu viņa tēzei: “Laimīgie kilometrus neskaita, viņi skaita piedzīvojumus”. Un tādu man šeit netrūkst un es tiešām jūtos laimīgs esot kaut kur Alberģē aiz Barcelos.

Dienu pēc Eirovīzijas fināla biju noguris kā suns. Atšifrēju interviju ar šī konkursa uzvarētāju un devos pastaigā pa Lisabonu. Ieejot Lisabonas katedrālē {Se} noklausījos svētdienas misi un saņēmu kopējo piligrīnu svētību. Mantas ar īpašo svētceļnieku pastu nosūtīju uz Alberģi Porto un sēdos uz riteņa. Pa ceļam piestājot Lisabonas svētvietās un saņemot zīmodziņus savā piligrīna pasē. Nepilnās 8 stundās biju nominies 70 kilometrus un sabildējis visas pa ceļam redzamās dzeltenās bultiņas. Santa Apallonia nodevu riteni un paliku tur nakšņot savā pirmajā Alberģē (īpašas viesnīcas svētceļniekiem). Es tur biju vienīgais viesis un mierīgi varēju gulēt vienvietīgajā istabiņā, ziedojot vien ierastos 3 eiro.  Agri no rīta ar skatu uz ostu un saullēkta apgaismotiem prāmjiem es pametu Lisabonu un ar autobusi devos uz Porto, kur arī sāksies mans īstais piedzīvojums.

 

Balso, vai patika raksts?

10 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 10

Upvotes: 10

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.