in

Pavisam cita “Burvja piezīmes” jeb kā Dievs atrada mani

“Taisnību sakot ir ļoti grūti meklēt Dievu, kas nekad neparādās, lūgties noteiktās stundās, doties savādos ceļojumos, ievērot disciplīnu un pieņemt kārtību, kas man šķiet nejēdzīga,” tā savā leģendārajā grāmatā raksta Paulu Koelju. Es neesmu ne tuvu Koelju un godīgi sakot atšķirībā no viņa es savu ceļojumu uzsāku meklējot piedzīvojumu nevis Dievu. Dievs atrada mani, pierādot, ka viņš nav jāmeklē mūra celtnēs, bet sevī un no sirds lūdzot brīnumu to var piedzīvot. Šīs ir pavisam cita “Burvja piezīmes”, bet es varu droši citēt šo rakstnieka atziņu: “Cilvēki vienmēr nokļūst īstajā laikā tur, kur tos tik tiešām gaida”.

 

Neliels filozofisks ievads par manu attieksmi saistībā ar Santjago ceļu un baznīcu. Es noteikti esmu no tiem, kam viena no mīļākajām grāmatām ir brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju grāmata “Burvja piezīmes”. Izcila valoda, izcils vēstījums par sevis meklējumiem, perfekti atspoguļotas emocijas un cilvēcība. Un man tik ļoti interesējošā mijiedarbība starp ezotēriku un baznīcu.

Es kopš bērnības esmu katolis un lielu daļu savas dzīves pavadīju tieši baznīcā, jo ļoti tuvs radinieks bija priesteris. Man patika klausīties viņa sprediķos, jo tie varbūt bija vienmēr pozitīvi un vērsti meklēt labo sevī un citos. Neskatoties uz to, ka vecmāmiņas brālis bija mācītājs, viņš arī runāja par mistiskām lietām, NLO, stigmatu un pat Latvju zīmēm. Bieži vien mēs visa ģimene vakaros spēlējām kārtis – duraku, cūkas vai zolīti. Tieši tur es pirmo reizi ievēroju, ka ir pavisam savādas kārtis un tās neviens nespēlē. Kaut arī tās rotāja ierastie pīķa, kārava un citi tradicionālo kāršu simboli, tās atšķīrās ar savādiem cipariem un zīmējumiem. Tieši skaisti uzzīmētie kalpi un dāmas iekrita manās acīs un es sāku izvaicāt onkuli, kā ar tādām var spēlēt “duraku”. Liela bija mana vilšanās, jo izrādās – ar šīm kārtīm nevar neko spēlēt. Tādas kārtis mākot spēlēt tikai cilvēki, kas redz nākotni. Arī onkulis tās nemācēja spēlēt un nākotni neredzot. Šīs kārtis kā suvenīru viņš atveda no ceļojuma uz Franciju. Man ļoti patika cik lepni izklausījās to nosaukums “LENORMAN”. Vēl vairāk man patika no Francijas atvestā “Notre Dame de Paris” metāla mazā baznīciņa. Man patika, ka baznīcā pie Bauskas onkuļa es varēju justies kā otrajās mājās. Tāpēc, ka viņš ne sprediķos, ne ikdienā nenosodīja cilvēku vēlmi izzināt neparasto, bet tieši otrādi mācīja, ka viss nāk no Dieva. Un man uz mūžu atmiņa paliks viņa teiktais: “Cilvēkam nebūs tiesāt citus, jo to darīs Dievs”. Savukārt tagad, ejot uz jebkuru no mūsu baznīcām, es to daru aiz pienākuma pret rituālu. Neviens sprediķis nekad nav izskanējis bez nosodījuma meklēt dievišķo ārpus baznīcas grāmatām. Tāpēc ir grūti ticēt Dievam, kādu mums to liek darīt šobrīd baznīcās Latvijā. Es ticu, ka Dievišķā enerģija ir mūsos visos un arī visā, kas ir mums apkārt. Es ticu, ka tieši Dievs ir ielicis kodu dārgakmeņos, lai tos nēsājot mēs sajustu viņu labvēlīgo ietekmi. Es ticu, ka Dievs mums ir ļāvis redzēt to, kas rakstīts taro kārtīs. Es ticu, ka Dievs nevienu nesoda, bet mēs paši sevi sodam pieņemot kļūdainus lēmumus. Pēc teju desmit gadu pauzes, uzsākot savu svētceļojumu, es Lisabonas katedrālē Se devos pie grēksūdzes. Un liels bija mans pārsteigums nedzirdot nosodījumu, bet apliecinājumu, ka Dievs ir visur.

Pulksten četros no rīta, saulei austot, es ar savu jauno ceļabiedri Ritu paēduši brokastis uzsākām mērot ceļu uz Barcelos. Saule lēca tieši virs kādreizējā klostera dārza, izgaismojot ciematiņu, kura mūra labirintos aug neskaitāmi vīnogu krūmi. Rīta saules staros uz garā asfalta ceļa nedaudz spokaini iezīmējās mana un Ritas ēnas. Protams, es tās iemūžināju ar savu fotokameru. Pļāpājot par burvīgo saullēktu un kallu pilnajām pļavām, mēs pametām nakts māju ciematiņu.

Koelju savās piezīmēs saistībā ar Santjago ceļu visai spilgti aprakstīja sarunas ar savu iekšējo dēmonu. Un šī ir mana kārta izstāstīt par savējo. Gluži kā 70% mūsdienu cilvēku es ikdienā esmu atkarīgs no mobilā telefona. Tas ir mūsu visu dēmons, kas mūs ir paverdzinājis un liek sev izrādīt nemitīgi uzmanību. Tā kā ceļš uz Barcelos ved divos veidos, mēs aktīvi sekojām līdzi, ko rāda google map. Šķērsojuši jauno tiltu un iemūžinājuši senā tilta drupas, mēs ienācām Vilarinho ciemata mūra labirintos. Saulīte jau gana karsēja un mēs piesēdām patiltē, lai atbrīvotos no džempera un padzertu ūdeni. Tālāk trīs kilometri taisni caur savdabīgo vīnogu krūmu ieleju. Biju nogājis aptuveni stundu, varbūt vairāk un nolēmu pievērsties savam dēmonam, jeb apskatīties google map. Ak, Dievs! Auksti sviedri pārņēma manu ķermeni. Man nav telefona. Rita ieteica bez stresa lēnām izkrāmēt visas savas mantas un rūpīgi pārmeklēt. Kopā to izdarījām divas reizes. Acīmredzot ģērbjot nost džemperi, tas ir izslīdējis no kabatas. Ak, Dievs! Un nevienam tuvumā nav internets, lai paskatītos “found my phone”. Nolemju iet atpakaļ uz tilta apakšu un meklēt pazudušo telefonu. Rita paliek mani gaidīt nelielā pļaviņa. Un es drudžaini dodos trīs kilometrus atpakaļ. Galvā man šaudās domas par māti, kas būs izmisumā, ja es viņai neko neatbildēšu. Un iet tālāk es arī nevaru, jo Barcelos nav wifi, lai paziņotu, ka ar mani viss kārtībā. Un, tad vēl es apmaldos mūra labirintā uz minūtēm divdesmit. Es jūtu kā no stresa man sāk sāpēt galva un visam klāt vēl karsē saule tik nežēlīgi. Es apsēdos uz lielāka akmens blakus vienam no vīnogu krūmiem un sapratu, ka laiks ir parunāt ar Dievu. “Ak, Dievs! Lūdzu neliec man iet atpakaļ. Tu zini, ka es fiziski varu noiet līdz galam. Pat, ja es neatrodu telefonu, ļauj man paziņot mammai, ka man viss kārtībā. Neļauj viņai stresot vēl vairāk,” pie sevis nemitīgi atkārtoju paša izdomātu lūgšanu ar šādu tekstu. Taču, galvā jau bija ainas, kā izmisusī māte nākamās dienas vakarā apzvana Portugāles vēstniecību un policiju. Pēkšņi uz viena no mūra stūriem pamanu dzelteno bultiņu. Un pretī nāk divi mana vecuma svētceļnieki no Brazīlijas. Diemžēl, viņi manu telefonu pie tilta nemanīja un internets viņiem arī nav. Neko, sekojot bultiņām dodos atpakaļ tilta virzienā. Pēc vēl divām minūtēm satieku divas kundzītes pensijas vecumā no Francijas. Cik nu viņas saprot angliski  – atbild, ka viņam interneta nav un jau grasās doties tālāk. Tad, pēkšņi viņas apstājās un pieskrien mana virzienā dīvaini smaidot. “Es esmu Silvija (vārds gluži kā manai mammai). Man internets telefonā nav. Taču, tev vajag internetu, jo tev pazudis telefons?,” apvaicājās viena no sirmajām kundzēm. Atbildu – apstiprinoši mājot ar galvu. “Zini, kundzei manā vecumā, kas atrod telefonu pienākas glāze ūdens,” to teikdama Silvija atver savu somiņu un izvelk manu pazudušo viedtālruni. Es viņu apskāvu un priecājos no visas sirds. Biju gatavs atdot visu sava dzeramā ūdens pudeli, bet viņa ielēja sev tikai nelielu daļu. Kundze pasmaidīja un noteica: “Es domāju, ka veselu ūdens pudeli es dabūšu no tā, kas nozaudējis šos zelta auskarus”. Ieraugot atradumu, es sāku smieties, tie bija manai ceļa biedrei Ritai. Pēc aptuveni stundas auskari atgriezās pie īpašnieces un mēs četratā turpinājām karsējošo ceļu caur savdabīgo labirintu.  Tā bija pirmā reize, kad šajā ceļojumā Dievs atrada mani – parādot, ka brīnumi notiek! Taču, ceļš uz Barcelos bija tikai pusē.

 

 

Balso, vai patika raksts?

8 punkti
Upvote Downvote

Total votes: 8

Upvotes: 8

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.