in

Vilkači Latvijā: mīts vai mūsu reālā vēsture?

Vilkačus meklējot: Pirmā daļa- Vēsture

Jau no seniem laikiem latviešu mitoloģijā un teikās ir rodami daudzi stāsti par mistisko būtni vilkaci, vilkati jeb kadaru. Kurzemes pusē Mazirbē pie baznīcas ir kāda akmeņiem nokrauta piemiņas vieta, ko uzskata par vilkača kapu.

 

Līdz ar baznīcas reformām Latvijā šīs mistiskās būtnes tika pielīdzinātas burvjiem, raganām un sātana kalpiem un ieguva tādu raksturu, kādu esam pieraduši redzēt šausmu filmās.

.

Vilkači pasaulē

Ir simtiem filmu, grāmatu un komiksu par ļaunajiem vilkačiem, kas slepkavnieciski uzbrūk upuriem pilnmēness naktī. Vispieņemtākais mīts par šo dīvaino būtni ir tāds, ka cilvēks pārvēršas par vilkaci, jo alkst dzīvas miesas. Slavenākais vilkaču apraksts, kas kalpojis par iedvesmu romāniem un filmām, datēts ar 1590. gadu un stāsta par kādu Peteru Štūbu, kurš esot dzīvojis netālu no Ķelnes: “Ļaunākais burvis, kurš divdesmit piecu gadu garumā vilka izskatā paveicis daudzas slepkavības. Viņš plosījis vīriešus, sievietes un nav žēlojis pat bērnus.” Mīti par cilvēkiem, kas pārtop vilkos, izplatīti visā plašajā Eiropā, taču atšķirībā no Rietumeiropas Krievijas pusē mītošais Volkoloks un Latvijas teritorijā esošie vilkati un kadari par baisiem nezvēriem tika uzskatīti tikai, sākoties baznīcas reformācijai. “Es pieļauju, ka Francijā un Vācijā ap 17. gadsimtu par vilkačiem tika saukti tā brīža maniaki. Tie bija psihiski slimi cilvēki, kas guva baudu no slepkavošanas, izvarošanas un citām baisām darbībām,” prāto vēsturnieks Agris Dzenis. Viņš norāda, ka Latvijas tā laika parasto cilvēku viedoklis par vilkati bija stipri atšķirīgs no šeit mītošo baltvācu un baznīcas viedokļa.

Brālis vai slepkava?

Kaut arī latvju dainās vilkatis, vilkacis jeb kadars parādās ļoti reti, tie ir bieži sastopami dažādās teikās, nostāstos un ticējumos. Visvairāk nostāstu nāk no Kurzemes puses, un nebūt ne visos stāstos tie tiek raksturoti kā ļaunas un asinskāras būtnes. Ir dzirdētas pasakas par brālīti, kurš, vilka ādā tērpies, pa mežu kā vilks skrējis un savu māsu no velna paglābis utt. Savukārt 1881. gada Friča Brīvzemnieka rakstītajā, kā vilkaci no vilka atšķirt, lasāms: “Vilkats ir par vilku pārvērties cilvēks. Vilku no vilkata var tikai tad izšķirt, ja tam pie saplēstas aitas uzsauc: “Kūm, dod man ar!” Tad vilkatis atstāj pusi aitas zemē, bet īstais vilks to nedara.” Šajos un līdzīgos nostāstos vilkatis ir pielīdzināts radagabalam un nebūt netiek uzskatīs par ļaundari – latviešu mitoloģijā tas ir ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis viena vai otra dzimuma cilvēks.

Pirmie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir Senās Romas vēsturnieka Hērodota darbi, kuros viņš nosaucis neiru apdzīvoto zemi par “vilkaču zemi”, tas ir, apvidu, kur vilkaču ir ļoti daudz. Pēc vairāku vēsturnieku atziņām, šī vilkaču zeme atbilst tagadējai Latvijas teritorijai. Un šajā darbā par vilkačiem tie tiek raksturoti kā gudri un taisnīgi burvji, kas dzīvo saskaņā ar dabas ritmu. Nākamie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir bijuši viduslaikos, 16. un 17. gadsimtā, un tie jau ir saistīti ar kristīgo baznīcu, un vilkaču tēls tajos ir uzskatāms par sātana kalpu. Interesanti, ka kristīgās baznīcas pirmsākumos Latvijas teritorijā vilkači netika vajāti vai sodīti. Tikai sākoties baznīcas reformācijai, luterāņu mācītāji Latviju pasludināja par raganu, burvju un vilkaču zemi. Vilkači prāvās tika tiesāti par uzbrukumiem lopiem, cilvēkiem un par mirušo apgānīšanu jeb nomirušo ķermeņu atrakšanu un sadalīšanu. “Latvijā bija ļoti izplatīts senču kults un saskaņā ar to nedabiskā nāvē mirušos radus vai tuviniekus glabāt vajadzēja, ķermeni sadalot. Pretējā gadījumā šie cilvēki atgriezās kā ļaunie gari, vadātāji vai lietuvēni. Līdz ar to var saprast, ka vilkači Latvijā savā veidā veica šos senču rituālus,” skaidroja vēsturnieks Dzenis.

Viedie ar vilka garu

Latvju tautas reliģijā pārsvarā tika kultivēts animisms (priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt: katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar rituāliem un lūgšanām var noskaņot sev draudzīgi). Tāpat arī mūsu tautai bija ļoti izteikts senču kults. “Iespējams, ka vilkači bija sava veida šamaņi (tie ir tradicionālo animisma kultu kalpotāji, kuru ietekmes spēks ir tieši atkarīgs no viņu spējām transa stāvoklī stāties sakaros ar gariem. Šamanis šādu kultu rituālos ir starpnieks starp cilvēkiem un garu pasauli, – aut.), kas dzīvoja saskaņā ar seno reliģiju,” norāda vēsturnieks. Šo teoriju daļēji apstiprina arī fakti no Vidzemes vilkaču tiesu prāvām, kas stāsta par veidiem, kā burvji pārvērtušies vilkačos un kā viņus var nogalināt. Pēc vienas no versijām, nakts laikā burvis paslēpjas īpašā vietā, kur slēdzis derības ar sātanu. Burvis ļaujas dziļam miegam, un viņa gars, dvēsele iet vilkaču ceļu, bet miesa paliek uz vietas. Ja kāds atrod vilkača miesu un tai pieskaras, tad viņam mūžam vairs nekļūt par cilvēku un līdz nāves stundai kā vilkam jāskrien. Pēc otras versijas, burvis mežā senā kokā iedūris divus nažus un tad caur tiem apmetis kūleni. Viņa gars kļuvis par vilku, bet miesa neredzama. Ja kāds grib burvi nogalēt, tad naži ir jāizrauj no koka – gars paliks par vilku, bet miesa nedzīva nokritīs pie koka.

Draņķis, kā spēka avots

Plaši vilkaču tēmai pievērsies mācītājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins, kurš sarakstījis grāmatu “Kurzemes vilkaču nostāsti”. Grāmatā aprakstīts kāds koks Tukuma pusē, ko vietējie sauc par Draņķozolu. “Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts “vadātājs”: neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu. Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijušas kādas citas zināšanas par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki, arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas,” savā grāmatā raksta Kokins. Šobrīd mežā notiek zāģēšanas darbi un tas kļuvis daudz purvaināks nekā līdz šim, tāpēc līdz pašam mistiskajam kokam saucām kājām nesanāks nokļūt pat ziemā. Taču pie netālu esošā Melnezera sastaptā vietējā iedzīvotāja Ilze  koku uzskata par spēka avotu. “‘Draņķis latviešu valodā nebūt nenozīmē kaut ko sliktu. Tas vairāk apzīmē kaut ko nederīgu. Šis ozols kā koks ir draņķis, taču viņam ir ļoti spēcīga enerģija. Mans vectēvs un tagad arī tēvs pie šā koka iet uzņemt enerģiju, kad priekšā gaidāmi smagi darbi,”  stāsta vietējā. Arī vēsturnieks Dzenis norāda, ka kokam piedēvētās apokalipses īpašības drīzāk ir autora literārās fantāzijas. “Protams, ap šo vietu ir vairākas vietējo leģendas arī saistībā ar vilkačiem. Taču šī nebūt nav nolādēta vieta. Un arī grāmatā rakstītais par šā koka vecumu, manuprāt, ir izdomāts. Kokins raksta, ka ozols minēts Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās 15./16. gadsimtā, taču šādas hronikas nav, tās vairs neeksistē,” skaidro Dzenis.

Nodzirdītais vilks

Šausmu filmās par vilkačiem bieži kļuva arī vilkaču sakostie upuri, savukārt mūsu tautas nostāstos parādās jēdziens “nodzirdītais vilkatis”. Cilvēks krogā dzerot sastapis burvi, kas bija vilkatis. Burvis svešinieku cienājis ar alu un izteicis vārdus: “Kas man, tas tev. Pelēkas drānas un aste.” Un pēc šiem vārdiem cilvēks pret savu gribu ieguvis burvja gudrību un pārtapis vilkatī. Visbiežāk tiesas sēdēs “nodzirdīto vilkati” attaisnoja. Taču, kā paglābt nelaimīgo no lāsta, neviens nezināja. Šiem nelīdzēja ne apsvaidīšana ar pīlādža rīksti, ne sudraba stīpa ap kaklu, pat svētais ūdens neesot spējis tos glābt. Par šādu vilkati tika uzskatīts kāds Mazirbes mācītājs. Par nelaimīgo melnsvārci joprojām dzirdami daudzi nostāsti, un viņa atdusas vieta, kas atrodas pie baznīcas senajos Mazirbes kapos, ir akmeņiem aizkrauta. “Vēsturiskas liecības par šā mācītāja saistību ar vilkačiem ir visai niecīgas. Drīzāk ļaudis no viņa baidījušies, jo mācītājs esot bijis savāda izskata. Viņš tiek raksturots kā šauru seju, spicām ausīm un zaļām acīm, viņš vizuāli atgādinājis ko vilkveidīgu,” leģendu par Mazirbes mācītāju skaidro Dzenis.

Dieva sargsuns

Savulaik aprakstīta arī Cēsu pusē notikusī Tīsa tiesāšana par vilkatību. 1691.–1692. gadā Cēsu zemes tiesā iztiesātā vilkaču prāvā apsūdzēts kāds aptuveni 85 gadus vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Tīss (Matīss), kas visā apkaimē izslavēts par burvi, pareģi un pūšļotāju un kuru, runājot tiesas protokolista vārdiem, visi zemnieki cienījuši kā elku. Vecais Matīss tiesā labprātīgi atzīstas, ka esot ilgus gadus skrējis par vilkati, un attēlo savas gaitas tik sīki un pamatīgi, ka par viņa vainu vairs nevar būt šaubu un tiesai atlika vienīgi piespriest viņam sodu – nāvi, sadedzinot. Tomēr tā nenotiek, jo laiki ir mainījušies, un arī tiesneši jau savādāk raugās uz šādiem nodarījumiem. Tiesas procesā noskaidrots, ka Matīss jau ap 1675. gadu reiz pratināts un atlaists bez soda, jo tiesneši tikai pasmējušies par viņa iedomām. 1692. gadā tiesa gan ir daudz bargāka un soda Matīsu ar publisku rīkšu sodu (20 pāriem). “Vāciešiem esot sava atsevišķa elle. Pēc nāves vilkačus paglabājot kā citus cilvēkus: viņu dvēseles nonākot debesīs, bet burvjus paņemot velns. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši. Velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu. Ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei. Pie baznīcas Tīss neturoties, dievvārdus neklausoties, nelūdzot, neejot pie svētā vakariņa. Ar velnu viņam neesot nekas kopīgs, jo viņš esot Dieva suns un nolaupot velnam, ko burvji sanesuši, un velns esot viņam ienaidnieks. [..] Ārstējis viņš esot daudzus, salasījis dažādas zālītes laukā, devis dzert,” tā tiesā sacījis pats Matīss.

 

Rezumējums: Mūsu vēsture iet roku rokā ar leģendām par vilkačiem, vilkatiem un kadariem. Oficiālos baznīcas dokumentos ir reģistrētās vilkaču prāvās. Un Latvijā ir vienīgais oficiālais vilkaču kaps visā Eiropā. Un nedrīkst aizmirst, ka pēc senajiem nosaukumiem mums kalendārā ir “Vilku mēnesis”.

Balso, vai patika raksts?

1 punkts
Upvote Downvote

Total votes: 1

Upvotes: 1

Upvotes percentage: 100.000000%

Downvotes: 0

Downvotes percentage: 0.000000%

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.